18.09.25.

Šodien sapratu cik mēs esam ārišķīgi. Pasisti uz to kā izskatāmies citu cilvēku acīs, ko par mums padomās, tāds permanents padomju mantojums. Galvenais, lai fasāde ir priekšzīmīga un neiziet ārpus normām.

Mēs reti runājām par to kas patiesībā mūs satrauc, par to, kas mums sāp, jo domājam, ka citiem tā nav, citiem viss ir perfekti...

Ideālas attiecības, ideāla ģimenes dzīve, priekšzīmīgi bērni - teicamnieki, utt.

Taču patiesība ir graujoša. 

Un galvenais aiz cik daudz maskām mēs slēpjamies, lai tikai neviens neredzētu mūsu patieso būtību.

Īstenībā mēs paši to nemaz nepazīstam, jo melojam sev katru dienu. Ir tik grūti pieņemt un skatīties acīs patiesībai.

Skarbi. Jā. Piekrītu.

Un tomēr..

Sevi atkailināt pašam sev, un kur nu vēl citiem ir nenormāli sāpīgi, jo ja vienreiz ir bijusi tāda situācija, kurā esi apdedzinājies, tad otrreiz vairs nav vēlme to piedzīvot.

Un tā daudzi cilvēki dzīvo un meklē otrā to, ko paši nespēj sev dot. (Šis secinājums pēc 6 mēn. pētniecības darba par attiecību tēmu).

Tāpēc priecājos par katru , kurš ir saņēmies un devies uz terapiju pie speciālistiem.

Tas nav nekas briesmīgs, ja meklē palīdzību, tas ir labākais, ko vari sev sniegt.

Ir tik patīkami runāt ar cilvēkiem pēc terapijas, kad ir sakārtota iekšējā struktūra, un cilvēks sāk redzēt patieso ainu bez melošanas sev.

Cilvēka prāts ir ļoti unikāls, un tā iespējams mēs joprojām izzinam..

D.S.